Katrīna Slišāne
Laikraksts "Izglītība un Kultūra"

Izglītībai, interešu izglītībai un kultūrai Rīgas pašvaldība naudu nekad nav īpaši ekonomējusi, apgalvo Rīgas Domes Izglītības, kultūras, jaunatnes un sporta departamenta direktors Guntis Helmanis, sakot, ka arī krīzes laikā Rīgā tiek domāts gan par izglītības pieejamību, gan kvalitāti. Tad nu par to, kādēļ situācija izglītības saimniecībā galvaspilsētā salīdzinājumā ar daudziem citiem Latvijas reģioniem ir tik laba un kas ir aktuālākās problēmas šajā "lauciņā", aicinājām uz sarunu pašu G. Helmani.

Kā izglītības nozarei Rīgā iesācies 2010. gads, ņemot vērā finansiālo situāciju valstī un ieviestos taupības pasākumus?
Bez šaubām, līdzekļu samazinājums izglītībai šogad ir bijis, bet tas nenes sev līdzi tādas sekas, ka mēs būtu spiesti atkal steidzīgi slēgt kādas iestādes vai darīt ko tamlīdzīgu. Mūsu mājasdarbs tika veikts jau pagājušajā gadā, un faktiski tās desmit izglītības iestādes, kas tika slēgtas, deva kaut kādu naudas ietaupījumu, kā arī tika samazināti štati pirmsskolas izglītības iestādēs. Savukārt attiecībā uz valsts finansējumu ir gluži otrādi - gandrīz par 40% palielinājusies valsts mērķdotācija pedagogu algām, kuri tiek finansēti no valsts budžeta, un salīdzinājumā ar pagājušā gada 1. septembri skolu pedagogiem alga ir reāli paaugstinājusies vidēji par 60 latiem, kā arī, sākot ar 1. martu, skolotājiem būs iespēja saņemt naudas summu, ko Rīgas pašvaldība bija paredzējusi pedagogu piemaksām. Un tas ir pozitīvi.

Kā, palielinoties valsts mērķdotāciju apmēram, nodrošinājāt skolotājiem atalgojuma palielinājumu - nodrošinājāt papildus pienākumu apmaksu vai palielinājāt likmi?
Tas notika atkarībā no skolas lieluma - pagājušā gada septembrī, kad tika ieviests finansēšanas princips "nauda seko bērnam", vislielākās grūtības bija tām izglītības iestādēm, kurām bija mazs skolēnu skaits, it īpaši tām, kurām skolēnu skaits bija neliels tieši vidusskolas posmā. Līdz ar to veidojās nepatīkama situācija, ka pedagogi dažādās iestādēs par vienādu darbu saņēma dažādu atalgojumu, ar viņiem skolas nespēja pietiekošā apjomā norēķināties par klases audzināšanu, burtnīcu labošanu, konsultācijām, fakultatīvajām nodarbībām. Šajā gadā skolas, pirmkārt, ir mēģinājušas visiem pedagogiem par uzskaitītajiem darbiem samaksāt, vienlaikus ceļot algas likmi, un tagad vidējā algas likme sasniedz jau 300-310 latu.

Papildu ienākumus līdztekus pamatalgai daudziem skolotājiem devusi arī iespēja piedalīties Eiropas Sociālā fonda apakšaktivitātē "Pedagogu konkurētspējas veicināšana izglītības sistēmas optimizācijas apstākļos". Cik aktīvi skolotāji Rīgā izmantojuši šo iespēju, un cik nozīmīgs atbalsts tas viņiem ir?
Šobrīd pieteikšanās stipendijām notiek ļoti aktīvi un no aptuveni 7000 Rīgas pedagogiem pieteikušies ir vairāk nekā 2000, un ir pat tādas skolas, kur stipendijām pieteikušies puse vai pat gandrīz visi pedagogi, tādēļ par intereses trūkumu sūdzēties noteikti nevar. Pirmajās pieteikšanās reizēs cilvēki ir stāvējuši pat uz ielas. Domāju, ka šīs stipendijas skolotājiem ir nozīmīgs atbalsts, par ko liecina arī lielā interese, lai gan, manuprāt, būtiski arī tas, ko bez finansiālā atbalsta no piedalīšanās šajā aktivitātē iegūst pats pedagogs, vai, pats būtiskākais, skolēns. Labi, stipendijas tiek maksātas, skolotājs iegūst jaunas prasmes un iemaņas, bet mums jārosina arī izglītības iestādes šo procesu turēt savās rokās, lai tam būtu jēga arī pašu izglītības iestāžu darbībā.

Vai galvaspilsētas skolas aktīvi ķērušās pie štatu samazināšanas?
Skolēnu skaits dabiski ir samazinājies, bet tāda masveida atbrīvošana no darba šī iemesla dēļ nav notikusi. Esam arī runājuši ar iestāžu vadītājiem, aicinot viņus nerīkoties pārsteidzīgi, jo, atsakoties no pedagogiem, var būt zināmas problēmas. Kopīgi ar skolu direktoriem esam domājuši arī par to, kā rīkoties pēc tam, kad, Satversmes tiesai atceļot pensiju ierobežojumus strādājošajiem pensionāriem, vairāki no šiem skolotājiem vēlēsies atgriezties darbā. Taču, aptaujājot pedagogus, secinājām, ka šobrīd tāda interese nav un diez vai kas tāds varētu notikt ar nākamo mācību gadu.

Kādēļ pensionāri nevēlas atgriezties darbā skolā?
Es varu izteikt minējumu - runājot ar cilvēkiem, kuri aizgāja, sapratu, ka viņiem, pirmām kārtām, ir ļoti liels aizvainojums. Otrām kārtām, skolas nevarēja palikt bez pedagogiem, un šobrīd amata likmes ir nokomplektētas. Tādēļ es pieņemu, ka, pat ja ir labi pensijas vecuma pedagogi, kuri būtu gatavi atgriezties darbā, būtu ļoti nekorekti pedagogam, kurš ir uzņēmies no jaunā gada jaunus pienākumus, samazināt stundu skaitu un līdz ar to arī algu. Jo cilvēkiem ir ļoti grūti, īpaši tiem, kas uzņēmušies kredītsaistības, un viņi ir gatavi strādāt arī varbūt pat pārāk daudz, bet ļoti svarīgs ir arī finansiālais aspekts, kas mūs īpaši nepriecē, un, ja tas atsaucas uz mācību kvalitāti, tas īsti labi nav.

Kad tika noteikti pensiju ierobežojumi strādājošajiem pedagogiem, bija bažas, ka izglītības iestādēs pēc tam trūks eksakto mācību priekšmetu skolotāju, kuri daudzviet bija pensijas vecuma cilvēki. Vai šāda parādība Rīgā tika novērota?
Vienmēr ir situācijas, ka skolai kāda pedagoga trūkst, bet šobrīd mums nav informācijas par šādām problēmām - darba slodzes ir nokomplektētas arī eksaktajos priekšmetos un kolēģi arī cenšas viens otram izlīdzēt. Taču nevarētu teikt, ka situācija būtu laba, jo pedagogu vidējais vecums ir liels, un nedomāju, ka tas ir normāli, ka fizikas skolotāji universitātē vispār vairs netiek sagatavoti. Iespējams, situāciju glābj un pedagogus palīdz piesaistīt mērķstipendiju ieguves iespējas prioritārajos mācību priekšmetos, bet tas ir risinājums tikai uz trīs gadiem. Bet tas, ka atsevišķos mācību priekšmetos pedagogi vispār netiek sagatavoti, ir trauksmes signāls.

Cik lielā mērā galvaspilsētas skolām bija jāatsakās no atbalsta personāla?
Rīgā to faktiski nebija jādara, jo, pērn izveidojoties situācijai, ka tikai 15% no valsts mērķdotācijas drīkstēja tērēt skolas administrācijas algām, mums izdevās Rīgas Domei pierādīt atbalsta personāla nepieciešamību, un to darbu turpināja apmaksāt pašvaldība, kas arī pavēra iespējas variēt ar valsts mērķdotācijas izlietojumu. Tiesa, atbalsta personāla samazināšana notika uz sporta darba organizatoru rēķina, kas, manuprāt, ir viens no būtiskākajiem zaudējumiem. Taču tas bija pašu direktoru lēmums, jo vēl trakāk būtu atteikties, piemēram, no sociālajiem pedagogiem. Tas būtu tā, ka mēs gribētu, lai darbotos mehānisms, ja mēs būtu trīs detaļas izņēmuši ārā. Tā tas nenotiek.

Tad uz viņu rēķina vairs nav plānots taupīt?
Nav paredzēts, bet ļoti ceru, ka finansiālā situācija nepasliktināsies. Faktiski šajā brīdī izglītības sistēma Rīgā neizjūt to, ka pašvaldības ieņēmumu bāze nepildās tā, kā bija domāts, bet pagaidām nav pamata domāt, ka varētu samazināties pašvaldības finansiālais atbalsts izglītībai.

Vai pēc skolu slēgšanas novados Rīgā darbu nav uzsākuši vairāk pedagogu no reģioniem?
Ir viena cita, mūsuprāt, slikta ziņa - daļa pedagogu no laukiem, kas iepriekš strādāja Rīgā, pagājušajā gadā izlēma aiziet no galvaspilsētas skolām prom milzīgā algas krituma dēļ, jo nevarēja vairs atļauties īrēt dzīvokli Rīgā. Šajā brīdī skolu direktori apstiprina arī to, ka no Rīgas skolām aizplūst bērni, kas dzīvoja Pierīgā. Tas tiek saistīts ar to, ka skolēnu vecāki, zaudējot darbu, izvēlas lētāko variantu un bērnus laiž vietējā skolā, ietaupot uz transporta pakalpojumiem. Šo parādību nevar attiecināt uz visiem, bet tādi gadījumi ir un ne jau viens vien.

Bet vai, jūsuprāt, bērnam skola būtu jāizvēlas pēc iespējas tuvāk dzīvesvietai, vai arī ir saprotami, ja bērns brauc, piemēram, no Bauskas uz Rīgu, tikai tāpēc, ka viņam liekas, ka šeit piedāvātā izglītība ir kvalitatīva?
Ja vien tas nav saistīts ar ģimenes apstākļiem, neredzu lielu jēgu bērnu kaut kur vadāt sākumskolas periodā, lai gan ir vecāki, kas vēlas bērnu pieteikt izglītības iestādei, kas atrodas tuvu viņu darbavietai, lai bērnam varētu laicīgi aiziet pakaļ un viņam nebūtu jādodas vienam mājās, kur neviens no ģimenes locekļiem mazo skolēnu nesagaida. Tad jā, labāk lai bērns mācās tuvāk vecāku darbavietai. Bet ģimnāziju un vidusskolu posmā tā jau ir pašu jauniešu apzināta izvēle. Ir grūti pateikt, vai viņi pietiekami izvērtē vietējo vidusskolu piedāvājumu, bet iemesli šādai izvēlei mēdz būt visdažādākie - visbiežāk tā ir skolas atpazīstamība un prestižs, draugu ieteikumi. Skaidrs, ja tā ir jaunieša izvēle, viņš arī būs ar mieru lielus attālumus braukāt.

Pērn pašvaldība apstiprināja Rīgas skolu optimizācijas plānu, kas paredz skolu slēgšanu un reorganizēšanu. Vai tajā iespējamas arī kādas izmaiņas?
Šobrīd pie šī lēmuma tiek strādāts, un tik tiešām 2010. gadā bija paredzētas arī noteiktas izmaiņas. Pērn pieņemtais dokuments tika gatavots pietiekoši lielā steigā, jo situācija attīstījās ārkārtīgi ātri un mums nebija iespēja lēmumu detalizēti izrunāt ar pašām iestādēm. Šobrīd, kad pamainījusies situācija ar pedagogu atalgojumu, ir plānots uzsākt sarunas arī ar pašām izglītības iestādēm ar mērķi nepieņemt pārsteidzīgus lēmumus un izdiskutēt, kā tas atsauksies uz pašiem audzēkņiem. Un droši vien atgriezīsimies pie tā, ka minētajā plānā attiecībā uz 2010. gadu kādas izmaiņas ir iespējamas.

Vai tas nozīmē, ka kāda skola, kuras slēgšana tika izziņota, varētu tomēr netikt slēgta?
Bez šaubām, un varētu parādīties arī citas lietas. Šis plāns ir pieņemts uz trīs gadiem, un jautājums, uz ko mums būs jāatbild un pietiekoši ātri - visticamāk, marta mēnesī, ir, vai mēs tajā kaut ko mainām un, ja jā, tad kāpēc un uz kuru pusi. Bet droši vien tie jautājumi, kas saistīti ar tehniskām izmaiņām, skolai atrodoties mācību procesam nepiemērotās telpās vai arī maksājot milzīgas īres naudas, gan būs jārisina.

Februāra vidū Rīgas Domes Izglītības, kultūras un sporta komitejā tika apstiprinātas skolu tīkla optimizācijas pamatnostādnes. Ko tās paredz?
Šīs pamatnostādnes nav mainījušās jau aptuveni desmit gadus, un tā ir izglītības kvalitāte un pieejamība. Par kvalitāti ir īpašs stāsts - ir analizēti vairāku gadu garumā skolu sasniegumi centralizētajos eksāmenos, kā arī skolēnu skaita izmaiņu ietekme uz izglītības kvalitāti, kas atklājis, ka ne vienmēr mazās skolās šī kvalitāte ir labāka. Bet attiecībā uz izglītības pieejamību - tai, pirmkārt, ir jābūt sākumskolas līmenī, turklāt, lai arī atstatus esošās teritorijās, kā, piemēram, Jaunciemā, tiktu saglabātas izglītības iestādes, neraugoties uz nelielo skolēnu skaitu. Vienreiz jau šāda kļūda tika pieļauta, slēdzot Rīgas Brekšu pamatskolu Juglas Papīrfabrikas ciematā. Šobrīd atkal veidojas situācija, ka uz turieni pārceļas jaunas ģimenes un skolas jautājums tūlīt, iespējams, aktualizēsies.

Vai izglītības pieejamības nodrošināšanai Rīgā varētu un vajadzētu ieviest skolu autobusu tīklu?
Mans personīgais viedoklis ir - nē. Pilsētas transports vispār nebūtu jānoslogo ar skolēnu pārvadāšanu - tie, kam ir vajadzība, tie brauc, bet ideālais variants būtu, ka vismaz sākumskolas posmā bērni līdz skolai varētu aiziet ar kājām. Savulaik sastrēgumu mazināšanai uz Rīgas tiltiem tika ieviests autobuss, kas gāja no Ziepniekkalna uz pilsētas centru, bet galu galā mikrorajona izglītības iestāžu vadītāji bija neapmierināti, ka viņu iestādes paliek arvien tukšākas, bet Rīgas centrā sāk veidoties pārpildītas klases vai pat otrās maiņas. Tādēļ neredzu pamatojumu, kādēļ tā būtu jādara, turklāt skolēnu stundu grafiks ir pārāk dažāds, lai tam varētu pielāgot autobusus.

Kā Rīgā tiek risināts vietu trūkums bērnudārzos?
Pašvaldība nodrošina ar pirmsskolas izglītību visus tos bērnus, kas ir sasnieguši obligāto izglītības vecumu, bet lielākā problēma, kas droši vien vēl pastāvēs vairākus gadus, ir nepietiekamais vietu skaits bērniem vecumā no pusotra gada. Pašvaldība šobrīd atver bērnudārzu grupas bijušo pirmsskolas izglītības iestāžu ēkās, taču, lai mēs nepārforsētu, to darot, būtu jāizskata iespēja pašvaldībai sadarboties arī ar privātajiem bērnudārziem, jo patlaban tie paliek pustukši. Tādēļ arī attiecībā uz pirmsskolas izglītības iestādēm varētu ieviest principu "nauda seko skolēnam", tādējādi par pamatu ņemot summu, ko pilsētai izmaksā viens bērns bērnudārzā, un, vadoties pēc tās, palielinot pašvaldības līdzfinansējumu privātajiem bērnudārziem. Šeit nav runa par atbalstu biznesam, bet par vietu saglabāšanu, jo vecāki šobrīd ir maksāt nespējīgi, bet, palielinot pašvaldības līdzfinansējumu, pieņemu, ka daļa no viņu bērniem varētu privātajos bērnudārzos atgriezties.

Bet vai līdzfinansējuma palielināšana nodrošinās privāto bērnudārzu maksas kritumu?
Domāju, ka jebkurā privātā izglītības iestādē tas būtu beigu sākums, ja, saņemot lielāku finansējumu, netiktu samazināta maksa, kas tiek prasīta no vecākiem. To vecāki pietiekoši ātri saprastu, bet, palielinot līdzfinansējumu, par šo faktu mēs arī publiski informētu vecākus.

Cik drīz privātie bērnudārzi varētu cerēt uz līdzfinansējuma palielināšanos?
Par to ir vispirms jārunā ar Izglītības, jaunatnes lietu un sporta komitejas pārstāvjiem, bet par to esmu jau ieminējies komitejas priekšsēdētājai (Eiženijai Aldermanei - K. S.). Cik ātri tas notiks, ir atkarīgs no tā, kā pildīsies pilsētas budžets, jo tas prasa papildus finansējumu. Pagaidām mēs nevaram tracināt sabiedrību ar nepārdomātiem solījumiem.

Minējāt, ka vecākiem ir problēmas ar norēķināšanos par dārziņiem. Vai šie parādi ir lieli?
Parādi ir, bet tie ir dažādās Rīgas vietās un atšķirīgi, jo acīmredzot tā pilsētā ir izveidojies, ka ir atsevišķas vietas, kur dzīvo ne tik labi situēti cilvēki vai arī tādi, kas palikuši bez darba, un šī iemesla dēļ izveidojušies lielāki parādi par bērnu ēdināšanu - pat vairākos simtos latu. Jo problēma jau veidojas no tā, ka vecākiem šie rēķini tiek izrakstīti, netiek laikā apmaksāti, bet, neskatoties uz to, bērnu bez ēdināšanas šī iemesla dēļ atstāt nevar. Mēs jau esam saņēmuši no vecāku organizācijām pietiekoši dusmīgas vēstules ar pārmetumu par problēmas nerisināšanu, un izskanējuši ierosinājumi šādus bērnus atskaitīt no pirmsskolas izglītības iestādes. Var jau iet oficiālo tiesas ceļu, bet, manuprāt, tas būtu pēdējais, ko vajadzētu darīt, jo bērniņš jau nav ne pie kā vainīgs un ir jāizšķir dažādi gadījumi. Tā ir problēma, lai arī ne pārāk liela, bet to nevar arī nerisināt.

Kā jūs vērtējat ierosinājumu par ēdināšanu bērnudārzos automātiski atskaitīt naudu no pabalsta, kas domāts trūcīgām ģimenēm?
Vērtēju pozitīvi, jo brīdī, kad nauda tiešā veidā tika maksāta skolām, kurās bērni tika ēdināti, viņi saņēma siltu un pilnvērtīgu ēdināšanu. Diemžēl reālā prakse rāda, ka vecāki mēdz šos līdzekļus nenovirzīt bērnu ēdināšanai. Skolas sociālais pedagogs var censties to pierādīt, iet uz sociālo dienestu un panākt, ka šī nauda tiek pārskaitīta iestādei, bet tas ir ļoti garš ceļš, un mēs tērējam ļoti daudz laika, un tai pat laikā bērns ir nepaēdis.

Iepriekš no novadu pārstāvjiem dzirdēts viedoklis, ka no jaunā gada palielinātā valsts mērķdotācija pedagogu darba samaksai nevienlīdzīgā situācijā nostādījusi pirmsskolas izglītības iestādēs strādājošos, kuru algas tiek maksātas no pašvaldību līdzekļiem un kuriem algas pašvaldības nereti nevar atļauties palielināt. Kāda ir situācija Rīgā?
Rīgā ar deputātu palīdzību esam akceptējuši ideju, ka mums jāvienādo situācija, lai pedagogi dažādās izglītības iestādēs nesaņemtu ļoti atšķirīgu samaksu, un Rīgā tas tiks darīts ar 1. martu. Šeit ir stāsts par pašvaldības piemaksām, kuras dome sākotnēji bija plānojusi 20 latu apmērā uz likmi maksāt katram pedagogam neatkarīgi no viņa darbavietas, bet to liedz darīt jaunais likums par valsts un pašvaldības darbinieku atalgojumu un grozījumi Izglītības likumā. Tagad, kad valsts palielinājusi savu mērķdotāciju vispārējās izglītības iestāžu pedagogu algām, nolemts, ka šajās skolās no pašvaldības piemaksām paredzētajiem līdzekļiem iestādes algu fonds tiks palielināts par pieciem latiem uz likmi, bet pirmsskolās - par 50 latiem. Tas ļauj risināt situāciju arī skolās, kur nevienlīdzīgā situācijā nonāca interešu izglītības pedagogi, kuru darbu apmaksāja pašvaldība. Jo, ja nepatīkamā situācija veidojas attiecībā uz pašvaldības algotajiem pedagogiem, tad primāri nauda būtu jāvirza uz tiem, kam valsts nav nodrošinājusi algas palielinājumu.

Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) plānos attiecībā uz profesionālās izglītības attīstību valstī ir profesionālās izglītības iestāžu pilnīga nodošana pašvaldībām. Vai Rīga ir gatava pārņemt visas tās teritorijā esošās valsts profesionālās izglītības iestādes?
Līdz šim sarunas ar IZM un skolu vadību nav bijušas veiksmīgas, jo mūsu nostāja šobrīd ir tāda, ka par šo jautājumu var runāt ar nosacījumu, ka, pirmkārt, jābūt skaidriem spēles nosacījumiem - kas notiek ar šo iestāžu īpašumiem un finansējumu. Kamēr uz šiem jautājumiem nav skaidri definētas atbildes, Rīga pēc būtības šo jautājumu neizskatīs. Tas nenozīmē, ka pašvaldības un valsts skolas ir pilnīgi divas dažādas pasaules, jo tajās mācās tie paši Rīgas skolēni, un piekrītam, ka nav normāla situācija, ka Rīgā gandrīz 90% devītklasnieku aiziet mācīties vidusskolā. Ir arī ļoti labi, ka profesionālajā izglītībā tiek pārskatīts iestāžu tīkls un veidota programma infrastruktūras un izglītības iestāžu ēku atjaunošanai. Sadarbība starp abu veidu skolām varbūt nav tik veiksmīga, kādu gribētos un kāda tā ir mazās pašvaldībās, bet mūsu situācija ir grūtāka tādēļ, ka mums pašiem ir jāslēdz izglītības iestādes un arī arodizglītības sistēma ir pārmaiņu laikos.

Ministrija taču apgalvo, ka visu skolu atrašanās viena saimnieka rokās atvieglos izglītības stratēģiju plānošanu pilsētās un novados...
Protams, pilsētai ir svarīgi, lai šeit notiktu ražošana, būtu labi speciālisti vai tiktu atvērtas vēl kādas ražotnes ar augstu pievienoto vērtību, bet no apmācības viedokļa un tā, ka izglītības sistēma Rīgā jau ir gana liela, ar lielu problēmu loku un grūti vadāma, nezinu, vai departaments, kura kompetencē šobrīd ir arī kultūras jautājumu risināšana, šobrīd uz to var parakstīties.

Kādas tad izmaiņas notikušas departamentā, tam papildus iegūstot arī kultūras funkciju?
Kultūras funkcijas iegūšana un izmaiņas nosaukumā nav vienīgais, kas mainījies Izglītības, kultūras, jaunatnes un sporta departamenta darbā. Pirmkārt, mums vairāk nekā uz pusi ir samazinājies cilvēku skaits tieši uz tehniskā personāla rēķina, vislielākajām izmaiņām skarot tieši finanšu nodrošinājuma daļu. Līdz šīm algu rēķināšanu, finanšu kārtošanu iestāžu līmenī iestādēm veica departaments un bijām izvietoti praktiski katrā Rīgas rajonā vai priekšpilsētā. Pašlaik esam atbrīvojuši vairākas ēkas un atrodamies vairs tikai Rīgas centrā ar struktūrvienībām Pulkveža Brieža ielā un Kongresu namā, kur mēs acīmredzot pēc kāda laika būsim visi kopā. Jāatzīst, šobrīd ir grūti visu samenedžēt, jo neatrodamies vienkopus. Daudz problēmas ir arī attiecībā uz finanšu bloku, jo, ja kādreiz izglītības iestādes vadītājs varēja pa tiešo kontaktēties ar grāmatvedi, patlaban sistēma ir kardināli mainījusies un tas izsauc lielu iestāžu neapmierinātību, jo mēs nevaram nodrošināt operatīvu dokumentu, finanšu un informācijas apriti.

Kādi ir pozitīvie ieguvumi no Izglītības, jaunatnes un sporta departamenta apvienošanas ar Kultūras departamentu?
Iespējas veidot integrētu pasākumu plānu - ja, piemēram, vienas nedēļas nogales laikā agrāk katrs no departamentiem rīkoja savus pasākumus, tagad mēs tos varētu rīkot kopā, vienlaikus strādājot pie tā, lai pasākumi būtu daudzveidīgi un katram Rīgas iedzīvotājam atbilstoši savām interesēm būtu ko darīt. Savukārt jauns izaicinājums, kas nācis klāt ar abu departamentu apvienošanu, ir Eiropas kultūras galvaspilsētas pasākumu rīkošana 2014. gadā. Un tas ir darbs, kas ar laiku tikai augs augumā.

Kā finanšu samazinājuma apstākļos klājas interešu izglītībai Rīgā?
Faktiski kultūrai, interešu izglītībai un izglītībai kā tādai pašvaldība naudu nekad nav īpaši ekonomējusi. Tā ir bijusi reāla prioritāte. Varbūt mēs varam teikt, ka mums nav tik labi izremontētas ēkas, daudz ko gribētos daudz labāk, bet, kas attiecas uz darbību, tā vienmēr ir notikusi, un man nav pamata domāt vai pieļaut, ka, piemēram, Rīgas kolektīviem varētu būt slikti rezultāti X Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku skatēs.

Un kā Rīgai sokas ar gatavošanos skolēnu dziesmu un deju svētkiem?
Mums ir divi lieli pienākumi - gan uzņemt viesus, gan pašiem pienācīgi labi izskatīties un uzstāties. Rīgai vismaz nebūs jādomā par to, kā bērnus aizvest uz svētkiem, kas noteikti šobrīd ir ļoti aktuāls jautājums daudzos novados. Mums vienmēr galvenā rūpe ir bijusi, kā izmitināt, pabarot un nodrošināt svētku dalībnieku drošību. Budžetā nauda tam ir paredzēta, un ļoti ceru, ka būs arī papildus finansējums, jo ir atsevišķas pozīcijas, kur papildus līdzekļi ir nepieciešami, bet tas ir atkarīgs no pašvaldības budžeta situācijas.

Tiekoties ar pašvaldības un nevalstisko organizāciju pārstāvjiem, kas ir iesaistīti svētku organizēšanā, Rīgas mērs taču solījis papildus 100 000 latu.
Jā, tāds solījums ir bijis, jo, plānojot 2010. gada budžetu, bija paredzēta noteikta summa, bet, ņemot vērā to, ka tajā brīdī nevarēja lemt par tik lielu finanšu līdzekļu piešķiršanu, mums vajadzēja mazināt izdevumu pozīcijas. Tagad jācer, ka visiem veiksies, lai šo naudu iekasētu, jo iedot jau var tikai to, kas pašai pašvaldībai ir.

Vai ir skaidrs, kur šo naudu vajadzētu novirzīt?
Mums ir sastādīta izdevumu tāme, un viena no lietām, kurām ar esošo budžeta naudu nepietiek, ir tērpu atjaunošana, jo mums nekad nav bijis tā, ka mēs varētu uz svētkiem katrreiz šūt jaunus tērpus vai kultūras iestādēm iegādāties jaunus mūzikas instrumentus. Bet tie nepieciešami ne jau tikai dziesmu un deju svētkiem, jo tērpi un mūzikas instrumenti tiek izmantoti arī pēc tam.